Ne tikai princis
Autors: Inese Lūsiņa. 2002. gada 25. maijs 00:00 Baleta premjers Aleksejs Avečkins dejos savu trešo Zigfrīdu Latvijas Nacionālā baleta premjers Aleksejs Avečkins gatavojas kārtējai vadošajai lomai. Pareizāk būtu teikt, ka Pētera Čaikovska baleta Gulbju ezers atjaunotajā inscenējumā, ko veido baletmeistars Aivars Leimanis, jaunais baleta mākslinieks atgriezies sev jau labi zināmajā prinča Zigfrīda lomā, ko iepazinis ne tikai iepriekšējā iestudējumā mūsu Baltajā namā, bet vēl strādājot Minskas Operas un baleta teātrī. «Ceru, ka būs laba izrāde, jo visi priekšnoteikumi ir. Man ļoti patīk jaunie, Večellas Varslavānes veidotie kostīmi» - viņš priecājas par jaunumiem pazīstamajā baletā. Aleksejs Avečkins tajā dejos otrajā pirmizrādē, šodien. Lasi un klausies! Aleksejs Avečkins ir netipisks baleta mākslinieks, ja ar tipisko saprotam dejotāju, kas «domā tikai ar kājām». Viņš uzskata, ka nepietiek tikai precīzi apgūt horeogrāfiju, tāpēc gatavojot lomas daudz lasa un samēro ar paša intuīciju. «Citādi nevar radīt tēlu, plika dejas tehnika nevienam nav vajadzīga. Mani vienmēr tracināja tas, ka pēc Odetas un Zigfrīda Baltā adagio 2.cēlienā solistiem ir jāpaklanās. Bet pēc tam pēkšņi izlasīju paša horeogrāfa Ļeva Ivanova rakstīto, ka tur to nevajag darīt! Tāpēc, ka tas ir pret satura loģiku. Odeta ir tikko izstāstījusi Zigfrīdam visdziļāko, vissāpīgāko noslēpumu, bet pēc tam: pagaidi, es paklanīšos!?» Lai arī jaunajā inscenējumā beigas ir laimīgas, Aleksejs Avečkins domā citādi, jo «pārāk liela ir Zigfrīda un Odetas pasauļu nesavienojamība, pārāk dziļš ļaunuma bezdibenis starp viņiem. Čaikovska mūzika man vēsta, ka te iekodēta mūžīgā ļaunā un labā, gaismas un tumsas, garīgā un miesīgā cīņa.» Slīpējot prinča klasiskās piruetes un lēcienus, viņš paguvis noskatīties arī Matsa Ekka moderno, skandalozo Gulbju ezera versiju un atzīstas, ka noteikti gribētu nodejot arī to. «Manuprāt, māksliniekam ampluā nedrīkst būt, jo stereotips iemidzina talantu. Man ir veicies, jo dejoju gan Sigalovas Dzelteno tango, gan Eifmaņa Čaikovski un Pastora Karmenu. Viņi mani ir atvēruši kā radošu personību,» - atklāj Aleksejs Avečkins. Saknes svešumā nelaiž Atvilināts no Baltkrievijas, Aleksejs Avečkins mūsu baletā strādā jau četrarpus gadus. Vai notikusi iesakņošanās? «Tomēr nē. Es nezinu, vai vispār to spēšu. Ar vienu sava «es» pusi esmu pieradis, bet ar otru nē, jo skumstu pēc mājām dzimtenē. Lai cik labi man te neklātos, man visu laiku ir nostalģija pēc visgaišākā, bezrūpīgā bērnības laika. Tas man pagāja Polijas pierobežas pilsētā Brestā.» Tomēr Aleksejam Avečkinam nav grūti iejusties svešumā, jo viņš jau no bērnības dzīvojis tālu prom no vecākiem - kopš brīža, kad sāka mācīties baletskolā Minskā. «Sadzīviskā ziņā es Rīgā iejutos ļoti ātri. Rīga ir visskaistākā pilsēta, un cilvēki ir īpaši. Tādus neesmu sastapis ne austrumos, ne rietumos. Tomēr nejūtos šeit mājās.» Deju Aleksejs izvēlējies pats, jau 10 gadu vecumā. «Tikko atskanēja mūzika, es metos dejot, bet tiklīdz uzzināju, ka pastāv balets, citā profesijā sevi vairs nevarēju iedomāties. Vecāki gan sākumā negribēja mani laist vienu prom uz skolu galvaspilsētā, taču man tik ļoti gribējās dejot! Manuprāt, profesijas izvēle ir pats svarīgākais, jo no tā atkarīga visa tālākā dzīve. Darīt to, kas nepatīk, tikai naudas dēļ, manuprāt, ir šausmīgi!» Aleksejs cenšas neiekapsulēties teātra noslēgtajā vidē un atradis Rīgā draugus. Tiesa - tikai dažus, jo ir gana noslēgts, intraverts puisis, ko izklaidēšanās pūlī nesaista. «Burzmā, kur visi ārēji ir sirsnīgi, patiesībā jūtos starp svešiniekiem. Nemīlu banketus pēc pirmizrādēm: sarunas par neko un atklātus glaimus. Tas ir neīsti. Ja pēc izrādes visi tevi draudzīgi apsveic ar panākumiem, vari būt drošs, ka notikusi izgāšanās. Bet ja ir klusums - tātad izrāde ir izdevusies.» Kallasas varā Mūzika (ne tikai dejojamā) Aleksejam ir impulss visam: domai, kustībai, jūtām. «Vistuvākā man ir romantiskā mūzika: Šopēns un Rahmaņinovs. Baletu repertuārs nevar lepoties ar labu mūziku. Parasti ir tikai umcaca, umcaca!, no tā arī cēlušās visas problēmas baletā. Čaikovskim varam pateikties par to, ka viņš sāka rakstīt baletam īstu, dziļu mūziku. Vēlāk to turpināja Stravinskis un Prokofjevs.» Ar mūziku Aleksejam saistīta īpaša aizraušanās - septiņos gados viņš savācis sirdij ļoti dārgu kolekciju - visus leģendārās operdīvas Marijas Kallasas albumus un videoierakstus. «Man viņa ir Dievs operā. Būdama citā saulē, viņa ir mana skolotāja, iedvesmotāja, atbalsts grūtā brīdī. Vārdos to izskaidrot nevar. No viņas esmu mācījies skatuves stāju, lomas izpratni. Viņai bija žestu valoda, kādas nav nevienam citam. Viņa mani uzrunā tieši zemapziņā, bieži tikai vēlāk saprotu, ka viņas ietekmē jau citādi sāku uztvert savu profesiju, klausīties mūziku un pat dejot.»
http://www.diena.lv/arhivs/ne-tikai-princis-11325070
Комментариев нет:
Отправить комментарий