Vai
Fokins spēj kļūt vecmodīgs?
Autors: Eriks Tivums, speciāli Dienai. 1998. gada 3. marts 00:00
Ja kāds uz Mihaila Fokina baletu vakariem nāks ar šādu jautājumu, steigšos
viņu mierināt - nē. Un tā - Šopeniāna pēc 40 gadiem atkal kā pirmizrāde. Toreiz
- Helēnas Tangijevas-Birznieces delikāti «iegleznota» Rīgas trupā, šoreiz
uzslavu pelnījusi Irēna Strode ar divi asistentēm, sava laika labām šopēnistēm
Sarmīti Jaksi un Guntu Bāliņu sev blakus. Pie tam ierēķinot kordebaleta īpašo
jaunumu, «zaļumu» - turpat gadsimta gaitā bijis ierasts, ka Silfīdas ir tādu
pieredzējušu baleta meistarieņu prerogatīva, kuras prot saklausīt un atainot
visu bagāto jūtu gammu Šopēna valšos, prelīdēs, mazurkās. Ja varbūt vēl
nesalīdzināsim šodienas meitenes ar Annu Priedi vai Martu Bilalovu, tad tomēr
arī pārāk «nenoliksim» - viņas grib būt šajā mūzikā iekšā, un dažām tas izdodas
īpaši cerīgi - Natālijai Peredistajai, Zanei Teikmanei u.c. Andrejam
Rumjancevam pats Dievs vēlējis atainot romantisko Jaunekli - dzejnieku, kura
iztēlē tad arī notiek visa sapņu bakhanāle. Viņš to zina un atļaujas būt
drusciņ paviršs. Žēl. Toties prieks par Raimondu Tirneru, kurš iejūtīgi klausās
Šopēnā un partnerēs. Rozes gars savukārt tieši pie mums Rīgā paspējis apaugt ar
dažādiem nostāstiem. Savulaik bija interesanti salīdzināt divu baleta zvaigžņu
Māra Liepas un Arvīda Ozoliņa stāstīto par savu ceļu uz šo darbu, un līdztekus
pa kripatai iegūt ziņas arī par kādiem citiem «nelegāliem» Rozes gara nācieniem
pāri PSRS robežām. Miniatūra, kā zināms, skaitījās Rietumu īpašums un kā tāda -
ideoloģiski mazderīga. Šoreiz Rozes garu atjaunojuši Zita Ersa un Genādijs
Gorbaņovs, un darbs veikts perfekti. Ineses Dumpes vērienīgums,
«primabalerīniskums» labi saaužas ar Meitenes sentimentālo romantiku.
Minskietis Aleksejs Avečkins! Slavenu paraugu nesamaitāts, ar fantastiskām roku
kustībām (diemžēl ne tik fantastisku darbu ar pēdām!), ar pakļaušanos Vēbera
mūzikai viņš paceļ šo riskanto darbu pāri ikdienībai. Ja vēl atceras neseno
spirgto debiju Zigfrīda lomā Gulbju ezerā, tad būs vien jāmaina domas un
jātencina tie, kas viņu atveda uz Rīgu un ar viņu strādā. Nikolaja
Rimska-Korsakova Šeherazade sendienās nebija paredzēta baletam, un Fokina
eksperiments savulaik sacēla kājās visus komponista radus un mantiniekus. Tā
nav tikai orientāla orģija no 1001 nakts pasakām, bet arī kāds dīvains, pašu
varoņu Zobeīdas un Zelta verga neizprasts lēciens brīvībā, ilgošanās tikt ārpus
harēma mūriem, sapnis par stepi un brīvajiem vējiem, kalpošana savam
neizzināmajam un nepakļāvīgajam «es». Andris Liepa ir gluži kā samīlējies šajā
darbā nu jau gadus piecus, ar kādu sesto prātu viņš saskata tajā arvien jaunas
vērtības, un Rīgas Šeherazade atšķiras gan no Pēterburgas, gan kinofilmas
varianta ar lielāku kompaktumu, spilgtāku fokusējumu, cildenumu. Trīs pirmās
izrādes (ģenerālmēģinājumu ieskaitot) nodejoja Ilze Liepa, kura pēc traumas vēl
nav sasniegusi savu izslavēto grāciju un pozu skulpturalitāti. (Viņa šajā
baletā bieži tiek salīdzināta ar ģeniālo pirmizpildītāju Parīzē - Idu
Rubinšteini.) Un tomēr loma ir un paliek viena no vislabākajām viņas
repertuārā, apstiprinot Ilzes tiesības uz ārpus kanoniem esošas prīmas titulu.
Viņai blakus nenoblāvēja arī mūsu Marians Butkēvičs, bet abās pirmizrādēs par
ekstravagantu notikumu izvērtās Faruha Ruzimatova deja Zelta verga lomā. Tajā
viņš vispār atrodas ārpus konkurences - kaķiski plastisks un savā iekšējā
austrumnieka pasaulē neatšifrējams un mīklains. Atšķirībā no Barišņikova un
Nurejeva viņš ir atgriezies Pēterpils Marijas teātrī, it kā vēstot, ka arī tur
sākušās pārmaiņas. Šeherazadē jāuzteic viss balets, kas dejo kaisli un
ieinteresēti. Trīs brīnišķīgas odaliskas - Inita Rumjanceva, Zane Teikmane,
Natālija Peredistaja, arī Tatjana Pavļeņina. Sudraba vergos ar tēla izjūtu
izceļas Arnis Līcītis un Tālis Sils, taču arī pārējie, klasiski nedaudz
pareizākie jaunekļi prot iziet ārpus labaudzinātības rāmīšiem. Traģikomisks
meistarstiķis ir Inta Roziņa Galvenais einuhs. Korekti orķestri vada Normunds
Šnē un Guntars Bernāts. Šeherazades scenogrāfiju, izmantojot Leona Baksta
idejas, īstenojusi Biruta Goģe, tas tad arī ir vienīgais izjustais un svaigais
krāsu zieds vakarā. Kas attiecas uz Šopeniānu un Rozes garu... Nez no kurienes
ņemtas tās hipodroma dārziņu slīdītes Šopeniānā un tāds kā no vecās Baltās zāles krājumiem sadabūtais Rozes gara krēsls?
(Tiesa, Fokina romantismam nav nepieciešami dārgi logāti, bet humpalas taču arī
ne?) Vai maciņš tiek taupīts uz nākamajām divām sezonas baleta pirmizrādēm? Tad
jau labi.
Autors: Eriks Tivums, speciāli
Dienai. 1998. gada 3. marts 00:00
Комментариев нет:
Отправить комментарий