Vesela pasaule mazā ķermenī


Autors: ANDA BURVE. 2002. gada 1. jūnijs 00:00

«Zināt, kāpēc es mīlu Ameriku? Tāpēc ka tā ir bērnu zeme. Viņi ir kā bērni. Es esmu kā bez prāta, jo pati tā nespēju,» saka Alla Sigalova Horeogrāfi un režisori Allu Sigalovu Krievijā labi zina ne vien pēc viņas iestudējumiem, kas allaž izraisa vispretrunīgāko viedokļu sadursmi. Viņu pazīst arī kā spēcīgu, gudru un atskabargainu personību. Esmu vairākreiz viņu redzējusi uz skatuves - šķeļoši asu un degošu. Esmu brīdināta, ka viņa var pateikt striktu nē, piecelties un aiziet. Gaidu Krievu Drāmas vestibilā. Man pretī iznāk maza auguma majestātiska sieviete, tērpusies melnā no galvas līdz kājām, un paskarbi, ar asu vēzienu pastiepj roku sveicienam. Senatnīgās, pustumsā slīgstošās vītņu kāpnes, pa kurām viņa ved mani uz savu - režisores kabinetu un izsmalcināti rūgtās smaržas, kas uzvirmo pie katras viņas kustības, rada absolūti netveramas izjūtas. Viss, ko viņa saka un dara, ir ar ārkārtīgi augstu pašcieņu. Iespējams, tāpēc viņa tik spēcīgi pievelk un atgrūž. Sigalova nedibina pavirši familiāras attiecības, netusējas, nemelš niekus. Distancējas. Cilvēkus, kas jums apkārt, tas droši vien kaitina. Lielākajai daļai gribētos, bet tomēr neizdodas izvairīties no virspusējām, lētām attiecībām. Nav bail, ka kādā brīdī jums atspēlēsies un pametīs vienu? Es nelaižu sev klāt, ko jūs... Taču tas nav tāpēc, ka es nebaidītos no vientulības. Distancēšanās - tā ir daļa no manas audzināšanas. Daļēji arī iedzimta tā ir, man liekas, tā ir tāda tatskoje... (pārtrauc pati sevi). Jūs zināt, kas ir tati? Gruzijas ebreji, ļoti liels retums. Ja jūs atceraties Nabuko slaveno ebreju kori (azartiski, dzirkstīgi) - tie arī ir tati! Tā ka, es domāju, asinīm ir ļoti liela nozīme. Un, protams, audzināšanai - Ļeņingradas audzināšana, tas ir kas īpašs. Kādā ziņā? Redzat, man ir jau pāri četrdesmit, un tagad - jā, tagad es sev ļauju iziet cilvēkos biksēs un ar izlaistiem matiem. Vēl pirms pieciem gadiem nespēju iedomāties, ka to varētu atļauties (ar mazu ironijas pieskaņu). Pamazām kustos uz brīvību. Tas, ko sakāt, šķiet savādi, redzot, cik pašatdevīgi, azartiski un erotiski kustaties uz skatuves. Skatuve ir pilnīgi cita realitāte, tur es nebaidos nekā. Tur man ir labi un brīvi, kā dzīvē jūtos ļoti reti - varbūt tikai kopā ar ļoti tuviem cilvēkiem. Jūs pieminējāt pašcieņu. Esmu uzaugusi teātra vidē un labi zinu šīs vides nerakstītos likumus. Cita lieta, ka es principā esmu ļoti tāla no intrigām, baumām, kaut teātris ir vieta, kur no tā nekur neliksies - tev ir sāncenši un atkarīgie. Taču man nav grūti, jo esmu sev izstrādājusi pozīciju: ne ar vienu teātrī nedraudzējos, nepieslienos nevienai grupai, neapspriežu savu kolēģu darbu un neironizēju par to. Tas gan nenozīmē, ka mans vārds nekad netiek iepīts intrigās, taču es par to absolūti neinteresējos. Man ir strikts viedoklis par sevi, diemžēl, tā tas ir. Dalīt vietu zem saules man ne ar vienu nevajag. Es uzskatu, ka vietas zem saules pietiek visiem. Vai tad nav tā, ka drošāk, patīkamāk, ja cilvēki, ar kuriem kopā top izrāde, ir draugi vai vismaz uz tu. Pat ar tiem, ar kuriem strādājat kopā vairāk nekā piecus gadus, jūs esot uz jūs. Pats par sevi saprotams, jā. Es nesaprotu, ko nozīmē «draugs». Kafiju dzert un po ženski parunāt, to es neciešu un neesmu darījusi nekad. Nesaprotu, kas tur ko runāt par kādām sieviešu problēmām?! Bet ir cilvēki, kurus es mīlu. Uzskatu, ka māksliniekam nav noteiktas seksuālās ievirzes. Viņam ir pienākums iemīlēties gan vīriešos, gan sievietēs, tāpēc ka viņi ir personības, kuru dvēselēs, sākot kopā strādāt, tu sāc dzīvot. Kad jāšķiras, tas iekšēji vienmēr kļūst par traģēdiju. Ir bijušas sievietes, kurās esmu bezgalīgi iemīlējusies. Piemēram, lietuviešu baleta brīnums Egle Špokaite - tagad, kad par viņu runāju, man dvēselē viss sāk trīsēt. Manā dzīvē ir arī vīrieši - mākslinieki, kuros joprojām esmu ļoti spēcīgi iemīlējusies. Aleksejs Avečkins, LNO baleta premjers, ir viens no cilvēkiem, kurus visu laiku nēsāju sev līdzi. Citādi darbam, ko daru, nebūtu nekādas nozīmes. Tāpēc ka pirmām kārtām ir mīlestība. Tas nenozīmē, ka pārkāpju kādas robežas. Mūsu attiecības ir ārkārtīgi tuvas, bet ir barjera, aiz kuras tikt man ir neinteresanti. Neinteresanti? Tieši neinteresanti. Ne tāpēc, ka es sevi mocītu un sev to neļautu, bet no cita skatpunkta šie cilvēki man patiešām nav interesanti. Es ne par ko vairs nesapņoju, jo esmu pārliecinājusies, ka dzīve sagādā tādus pārsteigumus, par kuriem pat sapņot neiedrošinies. Piemēram, bērnībā biju neprātīgi iemīlējusies Gidonā Krēmerā. Gāju uz viņa koncertiem, pirku plates, burtiski miru nost tā cilvēka dēļ, kā viņš spēlē. (Krēmeram Sigalova veltījusi LNO tapušo izrādi Dzeltenais tango.) Vai varēju iedomāties, ka kādreiz strādāsim kopā un dejošu, viņam spēlējot? Taču vajag nodalīt... Arī viņš dzīvo pavisam parastu dzīvi, bet viņam ir Dieva dots talants, kura dēļ... var pat sajukt prātā. Viņš apēdīs kotleti, bet pēc tam, nomazgājis rokas, ņems savu vijoli un... viss. Pasaule sagriežas. Tuvinoties kāds nospiedums dvēselē paliek. Paliek, jā - iespēja nevis saprast (ponimatj - aut.), bet izprast (postjigatj - aut.) - tās ir divas dažādas lietas. Par vīrišķīgu uztveri, domāšanu jums droši vien ir teikts («Tas man bieži teikts,» Sigalova atbild), bet - kas paradoksāli - tas kontrastē ar jūsu trauslo, sievišķīgo, daiļo ārieni. Lūk, likteņa spēlītes... Ir ļoti daudz burvīgu sieviešu, kuras ir sievas un mātes, un - ar dzelžainu raksturu. Piemēram, Gaļina Volčoka, viņā ir tik daudz sievišķīga - viņa dievina rotas, visādas bezģeluškas, bet tai pašā laikā tik neiedomājami spēcīga, kolosāla apjoma personība! Tādus garīgos apjomus parasti piedēvē vīriešiem - ka tikai viņi tādi spēj būt, bet tas pats var slēpties arī maza auguma sievietē. Dievs taču... Viņš var lielā ķermenī iedvest tik (pirkstgala platumā), bet mazā ķermenī ievietot veselu pasauli. Lūk. Man liekas, cilvēkus var dalīt tikai pēc dvēseliskā satvara. Stingrība, izturība, pacietība ir pārstājušas būt vīriešu īpašības. Vīrieši ir kļuvuši sievišķīgi, viņi var būt lupatas, bābas, bet sievietes - vīrišķīgas. Tagad (taču tas nav tikai tagad, tā vienmēr bijis) viss ir tā sajaucies, ka klasificēt pēc dzimuma nav iespējams. Vīrietis nevar dzemdēt. Viss pārējais ir nosacīti. Par savu izrādi «Dzeltenais tango» Sigalova sacījusi vārdus, kas, šķiet, precīzi raksturo viņu pašu: «Nevajag slēpt no sevis patiesību. Katrs cilvēks, lai arī līdzās ir mīļi un tuvi cilvēki, ir absolūti vientuļš. Tie neticamie laimes sprādzieni, kas notiek, kad sastopam mīlestību, kaislību, pavasari, sauli, ir ļoti īsi. Mēs bezgalīgi gaidām šos mirkļus. Un pēcāk bezgalīgi atvadāmies. Taču atceramies visus šos mirkļus un tajos mērām savu dzīvi.» Sievietes drīzāk par vientulību aizdomājas tīri privātā nozīmē, ja runa ir par mīļoto cilvēku, bērniem, bet metafiziski, tā kā jūs par to runājat, tas ir retums. (Izjusti.) Viss Dieva rokā (kādu brīdi klusē). Zināt, es jau divdesmit gadus pasniedzu GITIS, kas tagad saucas Krievijas Teātra un kino mākslas akadēmija. Un... cik daudz no mūsu institūta iznāk primitīvu, dumju, neinteresantu cilvēku. Arī no jebkuras citas augstskolas. Spēja domāt, iedziļināties nav atkarīga no institūtu skaita, ko tu esi pabeidzis. (Sigalovai ir divas augstākās izglītības.) Ir lietas, kuras nevar izskaidrot, tāpēc ka... tās nevar izskaidrot. Mums, ticīgajiem, visu izskaidro jēdziens «Dieva griba». Kas jūs velk šurp, uz Latviju, veidot izrādes? No centra uz provinci? (Ar interesi gaidu, ko viņa atbildēs.) Province nav ģeogrāfisks jēdziens. Tas, manuprāt, ir jēdziens, kas saistīts ar domāšanu, pasaules redzējumu, audzināšanu. Savā ziņā visur ir centrs un visur - province. Visur var atrast brīnišķīgus cilvēkus, ar kuriem kopā gribas strādāt. Gan Latvijas operā, gan Krievu Drāmas teātrī, kur patlaban sēžam, cilvēki ir labi audzināti un inteliģenti - lūk, cik vienkārši. Diemžēl, Maskavā šīs vienkāršās lietas ir pagaisušas. Tāpēc ir vēlēšanās attālināties? Esmu arī tur - pirmizrādi gaida Sarkanās un melnās dejas, pieci mazi baleti par vīriešu un sieviešu attiecībām. Latvijā tagad esmu uz ilgāku laiku, diviem mēnešiem - Krievu Drāmas teātrī top opera dramatiskajam teātrim pēc Fellīni filmas Kabīrijas naktis motīviem. Maestro Pauls ir sarakstījis mūziku. Zināt, ir mākslinieki, kuri visu laiku iestudē vienu un to pašu izrādi. Visas šīs izrādes it kā nav nemaz līdzīgas cita citai, bet ir kaut kas viens, būtiskākais, kas nedod miera. Man tas ir, lūk, šis lētās romiešu prostitūtas liktenis. Ne jau tas, ka viņa ir prostitūta, bet ka viņa šajā pasaulē jūtas sveša, neaizsargāta, vientuļa, bezprātīgi baidās no visa un tāpēc ir agresīva. Šī tēma mani vienmēr ir uztraukusi, tāpēc loģiski, ka taisu šo izrādi. Ģimene dabū ciest bez jums. Katru dienu zvanu uz Maskavu vīram un bērniem. Ar meitu vienkāršāk - viņa ir pieaugusi, drīz būs divdesmit gadus veca, un šajā vecumā māmiņu ne īpaši... Tagad viņai ir periods, kad esmu vajadzīga tikai, lai pakonsultētu - vilkt dzelteno jaciņu vai sarkano. Viņas dzīvē tagad ir brīnišķīgs laiks - jaunais cilvēks, ar kuru viņa tiekas, viņu ļoti mīl. Manas prombūtnes laikā visvairāk cieš mans dēls Miša un Roma (Allas Sigalovas dzīvesbiedrs režisors Romāns Kozaks). Atgriežoties vīru, diemžēl, vairs nesatikšu, viņš drīzumā brauc pa- sniegt uz Oksfordu, neredzēsimies līdz septembrim. Tā ka esam šķīrušies uz pusgadu.Dzīves pieredze ir iemācījusi novērtēt katru mirkli. Necūkot to ar strīdiem, ar attiecību noskaidrošanu. Tas viss ir tādi nieki! Tas ir tik... nepareizi. Vēlēšanās nosargāt katru mirkli un uzdāvināt to otram - kaut ko no dzīves jāiemācās saprast, lai tā attiektos pret kopdzīvi. Saprast... Bet saprast var tikai tad, kad mīl. Kad nemīl, saprast negribas. Un pieciest negribas. Kad mīl, cilvēks ir gatavs pieciest, saprast, piedot. Reiz teicāt, ka ar meitu jums ir ļoti ciešas, savdabīgas attiecības. Jā, bet kādā brīdī to pazaudējām. Divus gadus ar viņu mocījos, bet noturēju distanci. Ja to nenoturētu un būtu ielauzusies viņas dzīvē, tas labi nebeigtos. Varbūt viņa aizietu no mājām. Kad cilvēkam sākas grūts periods, galvenais, lai viņš zinātu, ka mājās viņu mīl un piedos arī pašu draņķīgāko soli. Pats šausmīgākais ir ieaudzināt bērnā vainas apziņu. Tā rada briesmīgas dvēseles īpašības un liek spert briesmīgus soļus. Jums ir izdevies savos bērnos to neietriekt? Tagad šķiet, ka esmu rīkojusies pareizi. Meita ir laba, kā sieviete - brīnišķīga. Viņa nodarbojas ar dizainu, studē. Dzīvosim redzēsim, kas no viņas iznāks. Un dēls? Domāju, viņš būs spēcīgāks gan par mani, gan par vīru, jo jau tagad mūs visus ir pakļāvis. Ne tāpēc, ka būtu izlutināts. Viņā jūtu spēku, un tas man patīk. Es to nelaužu, bet ļauju ieaugt. Lai viņš ir iecirtīgs, spītīgs! Pateica, ka grib tā, lai tā būtu! Viņš mācās parastā Maskavas vidusskolā? Jā, es gribētu, lai viņš mācās Amerikā. Liekas neticami, jūs - un sapnis par Ameriku... Zināt, kāpēc es Ameriku mīlu? Tāpēc ka tā ir bērnu zeme. Viņi ir kā bērni. Mani tas neprātīgi saista, jo manī pašā tā nav. Kad aizbraucu tur un redzu, kā viņi ķiķina, vāļājas zālienā, saģērbti dievs zina kā, un uzvedas neaptverami, es... esmu kā bez prāta, jo pati tā nespēju. Nespējat lēti aizmirsties. Un nedrīkstu. Man ir ļoti nopietns uzdevums - pasargāt savus bērnus no ļauna. Man ir mamma, kurai jāpalīdz. Ir pienākums pret sev tuvajiem. Viņu dēļ man jābūt veselai, stiprai, jaunai. Miša bieži man vaicā - mammīt, tu taču drīz nemirsi? Tas man patiešām ir ļoti svarīgi - nenomirt drīz.

http://www.diena.lv/arhivs/vesela-pasaule-maza-kermeni-11331459


Комментариев нет:

Отправить комментарий